Ziemeļkipra mūs sagaida kā silts apskāviens – ar Vidusjūras smaržu, siltu vakariņu tvaiku un vakara vēju, kas liekas čukstam: “Šeit laiks rit citādi.” Pirmās dienas ieplūst kā mīksta gaisma – rīti pie jūras, kur viļņi glāsta krastu, un pastaigas, kur klusums mijas ar maziem pilsētas ritmiem. Šis ir ceļojums, kurā dvēsele atvelk elpu.

Ekskursijas ir kā maigas gleznas. Sv. Hilariona cietoksnis stāv augstu kalnos, it kā pieskaroties debesīm, un no tā skatpunkta Kirēnijas piekraste izskatās kā sapnis, kas lēnām atveras. Kirēnijas ostā jūras smarža sajaucas ar kafijas aromātu, un šķiet – katrs akmens tur glabā stāstu. Famagusta ir vieta, kur vēsture elpo – romiešu amfiteātra silueti, klostera ikonu miers un senie mūri, kuri joprojām stāv spītīgi un skaisti.

Un tad – Karpaz pussala. Savvaļas ēzelīši, kas lēnām šķērso ceļu kā no senas pasakas; Apustuļa Andreja klosteris ar klusuma svētumu; un Zelta pludmale, kur smiltis mirdz kā saules apskauta zīda lenta. Šeit jūra ir tik dzidra, ka šķiet – tā glabā debesu atspīdumu.