Romas brīvdienas

22.04.-26.04.2026

Roma pati par sevi jau ir kā lēni atvērta mīlas vēstule — pilsēta, kas nekad nesteidzas, jo zina, ka skaistums atklājas tieši tajā mierīgajā brīdī, kad tu ļauj sev paskatīties apkārt.
Tur vakaros gaiss kļūst siltāks un smaržo pēc kokaīda siltuma, pēc svaigi maltas kafijas un akmens, kas dienas laikā uzsūcis sauli. Ielas ir šauras kā slepenas ejas starp pagātni un tagadni, un katrs pagrieziens atver skatu, kas liek apstāties — senas arkas, mazi balkoni, kur žāvējas baltas palagi, strūklakas, kurās ūdens klusām čukst savu stāstu.
Kad ej cauri Trasteverei, šķiet, ka pati Roma ievelk tevi dejas solī: kafejnīcas ar siltām gaismām, smiekli, mīksts itāļu valodas plūdums, kas skan tā, it kā katrs vārds būtu teikts kādam, ko mīl. Bet visromantiskākie mirkļi parasti ir klusie — kad stāvi uz Ponta Sisto tilta un skaties, kā Tibre atspoguļo laternu ugunis, it kā upe slēptu mazus zelta punktiņus.
Un tad, protams, Kolizejs vakara krēslā — milzīgs, bet maigs, jo pamanies atrasties tur tieši tad, kad saule noslīd tik zemu, ka gaisma kļūst rozīga. Tāds skats liek saprast, kāpēc cilvēki te iemīlas ne tikai citos, bet arī pašā pilsētā.

Roma nav vieta, kuru tu vienkārši apmeklē. Tā ir vieta, kur tu kādu brīdi dzīvo citā ritmā, citā noskaņojumā — un tas ritms ir mīlestība, kas necenšas izlikties par kaut ko vairāk, tikai būt īsta.

  Brauciena programmu skatīt šeit: (598.99 KB) (588.14 KB)