Minhene
20.08.-23.08.2026
Vakara stundās pilsētas centrs iekrāsojas maigā dzeltenā gaismā: Laternas atspīd uz bruģa, un veco ēku logi atspoguļo gaismu kā silti apskāvieni. Marienplatz tornis stāv kā kluss vēstures sargs, kamēr pilsētnieku soļi pazūd nesteidzīgā melodijā. No kāda neliela kafejnīcas galdiņa uz ielas smaržo tikko maltas kafijas rūgtenais siltums un svaigi ceptas kūkas, un jums abiem šķiet, ka laiks uz mirkli ir apstājies.
Viktualienmarkt vakaros kļūst klusāks. Tur, starp vīna stendiem un ziedu aromātu, var atrast mierīgu soliņu, kur dalīties saldos augļos vai glāzē atdzesētā Riesling. Pilsētas rosība atkāpjas, atstājot telpu sarunām un smiekliem.
Un tad — īsa pastaiga līdz Hofgarten. Saulrieta stundās šis parks pārtop mazā oāzē: mūzikas paviljons iekrāsojas sarkanā gaismā, un strūklakas ūdens šalko kā maiga serenāde. Tur pāri bieži apstājas zem tiltiņa ēnas, un no turienes redzama Residenz silueta majestātiskā forma — kā aizejoša diena, kas vēl tikai čukst par nakts brīnumiem.
Tuvāk naktij Minhene kļūst vēl maigāka. Ielas klusē, bet putnu balsis parkos vēl skan. Gaisā jūtams Bavārijas vasaras siltums, un satumstot pilsētas logi mirgo kā attāli zvaigžņu punkti. Tur, starp šīm ēkām un gaismām, divi cilvēki var atrast to, kas reizēm pazūd ikdienā: vienkāršu tuvību, mieru un sajūtu, ka šī pilsēta tieši viņiem ir atvēlējusi savu skaistāko vakaru.
Par David Garrett var teikt sekojošo - kombinācija starp klasisko virtuozitāti un mūsdienīgu, emocionāli spēcīgu skatuves enerģiju. Lūk, kā viņa stilu raksturo vislabāk:
Crossover — klasika + popmūzika + roks
Garrett ir viens no retajiem vijolniekiem, kurš spēlē Paganini ar tādu pašu kaislību kā Metallica, apvieno Brahms dramatismu ar Coldplay un dažreiz aranžē klasiku tā, lai tā skanētu kā kino mūzika ar spēcīgu ritmu.
Viņa aranžijas ir krāšņas, bieži ar orķestra vai roka grupas pavadījumu — tās ir dinamiskas un emocionāli uzrunājošas. Viņa izpildījumam ir emocionāli intensīvs skanējums.
David Garrett spēlē ne tikai tehniski nevainojami, bet arī ļoti teatrāli, ar izteiktu vibrato,
dziļu, “dziedošu” toni, un brīžiem pat dramatisku frāzējumu.
Viņš bieži “stāsta stāstu” ar skaņu — tāpēc viņa mūzika neliekas tāla vai akadēmiska.
